Basketbols…

Šodien atkal aizdevos uz VOC pabildēt basīti. Žēl, ka pātrūka tradīcija, ka es tik uz uzvarētām spēlēm esmu bijis, bet ne par to būs runa.

Pastāstīšu pa bildēšanu. Bildējās interesanti. Šodien bija kompānijā Jānis E. Bija vismaz ar ko paļāpat. Spēles, laikā likās, ka nekas prātīgs nebūs satapis, bet atnākot mājās secināju, pavisam ko citu. Diezgan daudz, kas bija sanācis normas robežas. Jāmācās vēl daudz un dikti…

Vairāk bilžu http://www.flickr.com/photos/skrejpapinjsh/

Piesprādzējies…

Pēdējās nedēļas…

Labas dienas! Jā, kopš 22. Janvāra šeit neesmu neko rakstijis, slinkums pār mani valdija un vēl joprojām valda, bet tagad mēģināāsu viņu mazliet nogalināt un pastāstīt, kā tad man pa šīm nedēļām gājis. Jāsak diezgan raibi un intresanti. Ballītēs ir spēks. Pa šo laiku ir pamēģināts kautkāds lēts baltkrievu šņabis, bija tā neko. Diemžēl bildes no testēšanas vakara man netīšām ir pazudušas un fotoreportāžas, kas tovakar tapi ir aizgājusi nebūtībā.

22. janvāra vakarā saņemu zvanu no KrastiņRoba, ka sestdien 23.janvārī jālaiž pakečot pa Mazsalacas un Staiceles pusi. Tas tik nozīmē vienu, ka sestdien nekāda gulēšana nesanāks, jo autobuss uz MZ atiet 9:00. Sēžu autiņā, auksti. Izdomāju, ka laicīgi jāpārauj botas un jauzvelk zābaki. Iebraucu MZ, bet tur neviens mani nesagaida kā bija runāts. Neko, jāiet pie Uģa iedzert piparmētru tēju ar medu. Garda bija. Tikmēr arī Robis klāt un varam doties ceļā. Sākotnējā doma doties uz Skaņākalna dabas parku pēc pirmajiem slēpņiem, bet tad Uģis paziņos, ka parkā neko tālu nevar iebraukt un būs jābrien. Ātra apsrpeide, nekas citreiz paņemsim. Laižam uz Gudzona alu. Šeit jau pēc slēpņa biju vasarā atbraucis, bet neveiksmīgi. Toreiz traki izmeklējos un nekā. Kā izrādijās toreiz hintu nepareizi sapratis biju, jo tagad slēpnis atradās zibens ātrumos. Īsti vēl nebiju ticis kalnā, ka jau Uģis bija atradis.

Tālākais plāns šķetināt mistēriju ar vecajiem akmens tiltiem. Maza apspriede un dodamie mežā meklēt pirmo tiltu. Pēc neliela bridiena, atrodam. Acīs neizsakāms prieks, ka tik viegli pirmais tilts padevies. Tas ar bija šis dienas pēdējie prieki, jo otro tiltu tā ar neatradām, vēl trakāk Uģis pazaudēja savu telefonu, ko ar tā neatradām. Neskatoties uz to gāja jautri. Nezinot kā lai pa kalnu tiek lejā Uģis nošļūca uz muguras ar galvu pa priekšu. Labi, ka kokā viņs ar plecu trāpija. Norakām Robi sniegā. Lai būtu kāds remdējums, pa neatrasto tiltu un telefonu zudušo aizlaidām uz Mērniekiem uz gājeju tiltu pēc slēpņa. Ātri un nesāpīgi atrast. Vēl mājupceļā iebraucām pameklēt telefonu nekā. Mani izsēdināja Matīšos, kur pēc britiņa mani Bebrs savāca un nogādāja mājās.

Protams vakarā ballīte. Jauka iesildīšnas pie Santas ar intresantu turpinājumu nepabeigtaja debesskrāpi. Neskatoties uz ārā valdošo lielo aukstumu tur bija salīdzinoši sildi, pat hesīti pēcāk izrādījās, ka ir aukstāk.

Jā ceturdien vēj jauka ballīte bija fonoklubā, kur beigas viss izvētās pa kārtējā Rīgas Dināmo trillera skatīšanos. Spēcīgi no 0:4 vinēt spēli …

Piektdien caur twitteru uzzināju,ka Ukass Jānis domā sestdien laist slēpņot. Neviela sarakste un skaidrs, dodos sestdien meklēt slēpņus pa Cēsu pusi.

No rīta vēl Kristaps un Vita pievienojas un varam doties pēc pirmā slēpņa Lielajā ellīte, ko jau esmu atradis, bet nekas, nākamais paredzēts Līču Laņģu klintis. Pēc neliela britiena klints pakējē to ar atrodam. Japiebilst, ka pa ceļam izdevās man GPSu pakāst, bet ātri attapos un atradu savu pitonu. Nolemjam, ka atpakaļ ieism pa otru pusi karjeram. Tā nu sanāca jauki pa Lodes fabrikas teritoriju pavazāties, tā ar neveins neko mums neaizrādija. Pa ceļam uz Septiņu avotu ūdens kritumu, piestājam Jānmuiža, kur slēpni pārēji enav atraduši, tākā slinkums kur iet palieku mašina ar Vitu parunāt, kamēr šie atradīs. Hā, gribējam jau piebraukt iespējams tuvu ūdens kritumam, bet nekā putens bija darijis savu. Pļavā esošais ceļs aizputināts. Neko, brienam. Pūš stiprs vējš un kāds izsaka atziņu:”Tagad zinam, kā ir Sibīrijā” Pēc neliela bridiena esam klāt. Vietejie tur pat netālu cepina desas, bet mēs domājam, kā tik otrpus upei… Protams, ņemu un iegāžos ar vienu kāju upē, bet neko lielu skādi tas nedara. Noejam lejā, kamēr es vēl fotografēju, Jānis jau pamanijies atrast slēpni. Šodien gan tie slēpņi viegli atrodas, jo rudenī ar Kristapu šeit bijām, bet bija neveiksmīgs mēģinājums. Dosimies uz Ērģļu klintim pēc multi keča, nesekmīgi, jo rāda ka pirmais slēpnis otrspus Gaujas, nu neko. Pēc nelielas paspriedelēšanas dodamies uz Rāmnieku tiltu. Jānis atri vien jau ir zem tilta un slēpnis rokā. Vēl tik mājās barucot šie paņēma Sietiņieža slēpni, kas man jau bija, tāpec takal paliku maššinā sēžot.

Vakars atkal balīte. Šoreiz sākums un beigas pie manis, bet kūminācija Čempiuonā. Sen tā nebija tresīts. Mājup ceļā veļ pa Gauju pabradājam.

Kārtējais smagais rīts… Basīša bildēšana bija īstais, lai atgūtu spēkus pēc trākās nedēlas nogales. Bildējas zinies labi, izņemot dažus čp ar Martas un Fisher bildi, bet nekas, neveins nebij dusmīgs.

Tas laikam ar tas tādas spilktākās iezīmes pa šo laiku, vēl jau šis tas tika darīt, bet tas nekas tāds rakstīšanas vērts nav. Ja vien mazi ekspermenti ar makslīgo un dabīgo gaismu vienviet vienā bildē. Nez kā sanāca, bet cilvēks, ko fotgrafēju bija apmierināts ar paveikto.

Šodien atkal dodos pabildēt basi. Ceru, ka tradīcijas turpināsies, jo šogad un visām spēlēm, ko esmu bijis bildēt valmieriši ir uzvarējuši. Sarauj…

Vinnijs Pūks un draugi narkomāni…

Septiņas pazīmes tam, ka Disneja multfilma “Vinnijs Pūks” propogandē narkotikas: 

1. Ēzelītis I-ā – Viņam vienmēr viss ir po**j. Viņam ir palēnināta reakcija un motivācijas trūkums. /Zālīte/
2. Sivēns – No visa baidās un cieš no vajāšanas mānijas /Sēnes/
3. Zaķītis – Visur bāž savu degunu, visu viņam vajag. /Kokaīns/
4. Tīģeris – Nevar mierīgi nostāvēt uz vietas, visu laiku lēkā un bļaustās nepiekūstot. /Extasy/
5. Kristofers Robins – Spēj runāt ar dzīvniekiem /Haluciogēnās vielas/
6. Vinnijs Pūks – Mīl saldumus, piemīt neierobežota fantāzija /LSD/
7. Pūce – Vienmēr nāk palīgā, ja kādam ir “problēmas” /Dīleris

Pēdējās dienas…

Sen nekas šeit nav rakstīts, tas saistīts ar to, ka klaiņoju apkārt un nav laika pie pc apsēsties. 2dien VitēnC mani aizvilka uz Ķegumu pie Lailas ciemos. Sen pietrūka kā spontāna. Iznākot no dušas uzzinu, ka autiņs uz Rīgu atiet pēc 13 minūtēm. Sen tā skrējis nebiju, bet paspēju. Pie Lailas gāja jautri. Vita sašuva ar medicīniskiem paņēmieniem Zuzes gaili.

No rīta jautrā prāta, sacepām pankūkas un devāmies ārā fočeties. Uhh nosalu. Jā vēl otrdien biju pilsētu pafočet, kaut kas jau sanāca.

Vakar ar Bebru uzsākām lētā alkohola testēšanu, par rezultātiem mazliet vēlāk

Statistika…

Kā jau rakstīju šodien savā fotoblogā savietoju bildes. Pēc tam par to pastāstīju saviem twitter sekotājiem, kuru man ir nieka 84 un draugos dienasgrāmata ierakstīju, šodienas notikušo.  Līdz pusnaktij mans fotblogs tika apmeklēts 2206 reize, kaut kāda fantastika.  Šim blogam patstāvēšanas vēsturē tik pat tūkstotis apmeklējumiem kopskaitā vairāk ir.

Blogs…

Šodien saņēmos un saliku bildes savā fotoblogā. Veselas 97 bildes bija iekrājušās. Turpmāk likšu uzreiz bildes tur. http://skrejpapinjafoto.wordpress.com/

Sportsmens…

Tā vajaga slēpot…

Online…

Esmu atgriezies mājās, doma ir turpināt rakstīt te ko un ievietot bildes.

Kā ta man gāja kamēr neko nerakstīju, diezgan raibi…

Ceturtdien nolēmu doties uz Salaspils pusi tāpēc kāpu vilcienā un devos uz Rīgu. Pa ceļam protams tādi skati ka gribas ik pa laikam, lai vilciens apstājas un var pafotografēt. Daba ir tik skaista. Neilgi pirms Siguldas ar nekurienes vidū vilciens apstājās, jo uz pārbrauktuves bija iznīcinājis autiņu, kuru kā vēlāk no tvnet.lv raksta sapratu vadījis opi, kas dzimis 1938. gadā. Pēc tā kā bleķi lidoja nelikās, ka tur kāds dzīvs vēl paliks, bet redz opis sīksts un esot slimnīcā nogādāts.

Pa šo braucienu secināju, ka wap.draugiem.lv iet vnk nežēlīgi lēni, jo vienu brīdi, lai vienu vēstuli nosūtītu pagāja 20min.

Ap vakaru ar veiksmīgi tiku kārotajā galamērķī un piparmētras tējas maratons varēja sākties, kas noslēdzās svētdienas pēcpusdienā. Tā kā piektdien diezko matemātika nerēķinājās, vien tik divus robežas piemērus izskaitļoju, tad izvēlējos, labāk sēdēt dīvāna un malkot tēju, un skatīties, kā saulei mainoties mainās ēnas…

Sestdienā pašam pa lielu pārsteigumu sanāca viss ražīgāka fotogrāfiju ziņa, jo ciemos atbrauca mazais Ernests, kas sākumā kautrējās, ka viņu fotografē, bet beigās pat sāka iepozēt. Daudz jauku emociju mazais puika izstaroja. Bijām ar uz kalniņu slidināties, bet pats labāk izvēlējos pafotografēt nekā slidināties un pēc Valmieras slavenās graviņas tas kalns ar pēc maza pauguriņa izskatījās, bet slīdēja labi.

Pāris bildes no sestdienas Ernesta mazās fotosesijas un netikai.

Svētdien atkal tēja, slaistīšanās neliela pabildēšana, bet bažas bija, ka nesanāks, jo ka aizbraucām uz mežu, baterija neliedzami rādija, ka drīz izbeigsies. Goda, bet izturēja nelielo pabildēšanu.

Iemetu aci 1188 un secinu, ka ātri pārskrienot no stacija uz auteni paspēšu uz autiņu bez piecām piecos. Piecas minūtes līdz autiņam veiksmīgi esmu pie 10 iekāpšanas laukuma un var uzelpot. Autiņā labi strādā es guļu man, lūdzu netraucēt tā ar neviens neapsēžas blakām, bet vienalga aizmugurē sēdoši vājdzirdīgie bērni tracina. Viņi tak uzvedas kā mežoņi. Pa apkārtējiem viņiem nopļauties.

Jauka nedēļas nogale aiz muguras.

Vairāk bilžu un labākā kvalitāte šeit http://www.flickr.com/photos/46328098@N02/4284148737/

Offline..

Tā kā kādu laiku nebūšu mājās, bildes gaidiet tad kad atgriezīšos mājās. Baudiet dabu…